Mentori kļūst par nopietnu profesionālo atbalstu

Raksta autors: Vita Pļaviņa Laikraksts Izglītība un Kultūra Mentordarbība ir viens no mūsdienīgas skolotāju profesionālās pilnveides veidiem. Ar mentora jēdzienu saprot padomdevēju, gudru, saprotošu palīgu, kurš ir gatavs sniegt atbalstu un dalīties ar pieredzi citu labā un kam piemīt šim darbam nepieciešamās kompetences. Interesanti, ka, ievadot vārdu „mentoring” „Google” meklētājā, parādās apmēram 29 miljoni ierakstu. Gandrīz tikpat liels ir arī jēdziena definīciju skaits. Tātad līdz šim nav īsti izdevies vienoties par vienu mentordarbības formulējumu.   Mentorings – efektīva profesionālā pilnveide Patlaban pasaulē visdažādākajās izglītības sistēmās mentora darbs  kļuvis par neatņemamu daļu no skolotāja profesionālās pilnveides procesa. Nepieciešamība pēc profesionāla atbalsta skolotājiem nav samazinājusies. Jau pirms pieciem gadiem veiktajā skolotāju aptaujā par mācību vidi (TALIS – Teaching and Learning International Survey) starp jomām, kurās skolotājiem nepieciešams visbūtiskākais atbalsts, tika minētas vairākas, tostarp atbalsts, strādājot ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, atbalsts informācijas tehnoloģiju apgūšanā, kā arī skolēnu disciplinēšanā un uzvedības problēmu risināšanā. Paradokss, ka gandrīz 80% skolotāju atzinuši, ka mentora darbība un kolēģu novērošana ir viena no efektīvākajām profesionālās pilnveides formām, taču praksē šo iespēju izmantojuši tikai 35%.   Mentoru kustība Latvijā Latvijā mentoru kustība veidojās kā atbalsta sistēma kvalitatīvas mācību prakses nodrošināšanai topošo skolotāju izglītībai 90. gados. Mentoru sagatavošana notika gan ar „Sorosa fonda – Latvija”, gan Lielbritānijas Padomes atbalstu, gan Eiropas Sociālā fonda projektiem, kas noderēja tālākizglītības programmu izstrādē. Patlaban mentordarbības attīstīšana un nostiprināšana kā pedagogu izglītošana un profesionālās pilnveides forma tiek īstenota Eiropas Sociālā fonda projektā „Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide”. Līdz šā gada augustam skolotāja mentora sertifikātus  saņēmuši 1022 skolotāji. Projektu, kas ilgs no 2010. gada aprīlim līdz 2013. gada jūlijam, īsteno Latvijas Universitāte kopā ar sadarbības partneriem – Liepājas un Daugavpils Universitāti, programmu „Iespējamā misija”, Valsts izglītības satura centru un Valsts aģentūru „Latviešu valodas aģentūra”. Skolotāju mentoru profesionālās pilnveides programmā skolotāji var specializēties trijos novirzienos: topošo skolotāju mācību prakses organizēšanā, atbalsta sniegšanā jaunajam skolotājam, ienākot skolā, vai atbalsta sniegšanā kolēģiem jaunu profesionālo zināšanu apguvē.  Svarīgi, ka šogad oficiāli ir formulēta mentora kompetence, turklāt Izglītības un zinātnes ministrija panākusi mentora profesijas iekļaušanu profesiju klasifikatorā. Tikai likumsakarīgi, ka jaunajiem mentoriem radies gluži praktisks jautājumu – kas paredzēs mentora tarificēšanas līdzekļus un kādi noteikumi noteiks, cik likmes paredzamas uz konkrētu iestādi? Taču pagaidām ministrija sniedz atbildi, ka „atbalsta personāla amatu nepieciešamību izglītības iestādē (stundu skaitu), kā arī samaksu par darbu nosaka izglītības iestādes vadītājs, ņemot vērā šāda amata nepieciešamību un budžeta iespējas”.    Visvairāk skolotāji mentori strādā ar jau esošajiem kolēģiem Projekta „Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide” mentoru tālākizglītības programmas vadītāja Ligita Grigule informē, ka, apgūstot mentordarbības prasmes, skolotāji visvairāk (60%) izvēlas sākt mentordarbību ar saviem jau esošajiem kolēģiem (skatīt attēlu nr. 1), palīdzot apgūt, piemēram, informācijas tehnoloģiju sniegtās iespējas, kā arī iedrošinot un atbalstot profesionālās kvalifikācijas mapju sagatavošanu projekta „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” ietvaros vai atbalstot ar savu pieredzi klases audzinātāja darbībā, kā arī palīdzot kolēģim, kurš ilgāku laiku nav strādājis skolā, un vēl daudzās citās ikdienišķās skolotāja darba situācijās. Tā kā jauno skolotāju skolās tik daudz neienāk, arī prakse jauno skolotāju mentorēšanā nav tik izplatīta Latvijā. Taču skolotāji ir atraduši vēl citas jomas, kurās sniegt atbalstu, piemēram, atbalsts individuālam skolēnam, jauno pedagogu mūziķu jaunrades vecināšana, skolēnu sagatavošana mācību priekšmetu olimpiādēm vai mācību materiālu izstrāde u. tml. „Patiesībā ar šo projektu mēs ļoti daudz ko iegūstam. Piemēram, sagaidot un sekmīgi integrējot jauno skolotāju skolas vidē, mēs samazinām atbirumu skolotāju profesijā, uzlabojam skolotāju kvalitāti, atbalstām profesionālismu skolā, turklāt nodrošinām atgriezenisko saiti sākotnējā skolotāju izglītībā,” paskaidro L. Grigule un papildina, ka līdz ar projektu efektīvi tiek vadīta arī skolotāju profesionālā pilnveide.   Katrā skolā mentoru Pielāgojoties Latvijas reģionu specifikai,  mācības projekta laikā tiek organizētas elastīgi, atbilstoši skolotāju, skolu un reģionu vajadzībām. Ir bijušas grupas, kurās mācās tikai pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi vai, piemēram, Jūrmalas Izglītības pārvalde īsteno ideju, ka par mentoriem kļūst  pilsētā esošo izglītības iestāžu metodiķi. Projekta kursus varēja apgūt arī angļu valodā, tā vienlaikus pilnveidojot  savas svešvalodas prasmes. Kopā mācījās  skolotāji mentori, kas uzņem savās skolās programmas „Iespējamā misija” skolotājus. Moduļu veida profesionālās pilnveides programma pedagogu mentordarbības realizēšanai piedāvā gan teorētisku, gan praktisku specializācijas apgūšanu trijos aspektos (atbalsts topošajiem skolotājiem, atbalsts jaunajiem skolotājiem un atbalsts esošajiem kolēģiem). Savas profesionālās kompetences pilnveidei dalībnieki apgūst dažādus kursus par mentora profesionālās identitātes veidošanu, radošumu un inovācijām, novitātēm mācību saturā, kā arī skolotāja profesionālās pilnveides vadību. Savukārt, lai mācību noslēgumā saņemtu kvalifikāciju, dalībnieki piedalās seminārā, kurā dalās savā praktiskajā pieredzē, prezentējot mentora mapi –pieredzes materiālus. Jolanta Lankovska projektā piedalās kā tālākizglītotāja. Ikdienā viņa ir Rīgas Mūzikas internātvidusskolas un privātās vidusskolas „Klasika” vēstures, ekonomikas, sociālo zinību un politikas un tiesību skolotāja. Vadot kursus Amatā, Cēsīs, Valmierā un Rīgā, J. Lankovska galvenokārt cenšas paaugstināt skolotāju – topošo mentoru – pašapziņu. „Tā kā jau biju piedalījusies dažādos projektos, arī sadarbībā ar citām Eiropas valstīm, tad zinu, ka Latvijas skolotāji ir augstas raudzes profesionāļi, varbūt pietrūkst tikai uzdrīkstēšanās un pārliecības par saviem spēkiem. Tāpēc kursos centos paaugstināt skolotāju – topošo mentoru – pašapziņu, izmantojot 3P – paslavē, pajautā, piedāvā,” stāsta J. Lankovska. Viņa uzsver, ka kopā ar topošajiem mentoriem bijis svarīgi rast atbildes uz dažādiem jautājumiem: kā es sevi varu bagātināt caur sadarbību? Kāda ir laimīga darba dzīve? Kā es kā mentors uztveru sevi un organizēju savu pašrealizāciju? Kā veidot pozitīvu mikroklimatu? Ko nozīmē ,,būt radošam” mentordarbības aspektā? u. c. „Jo pārliecība, pieredze un attieksme ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās mūsu darbs,” paskaidro J. Lankovska. Viņa arī norāda, ka skolotāji uz kursiem nāk ļoti motivēti un atvērti sadarbībai un tas viņu iedvesmoja uzrakstīt skolotāju tālākizglītības kursu programmu ar šaurāku specializāciju ,,Skolēnu mācību uzņēmumu mentori – SMU vadības, jauno un esošo skolotāju atbalsta un pedagoģijas inovāciju ieviešanas jomās” (ietverot mācību darbības pamataspektus – priekšmetisko, vērtībizglītojošo un socializējošo), kuru realizēs ,,Junior Achievement – Young Enterprise Latvija” skolotājiem SMU konsultantiem. Kursu pasniedzēja ir pārliecināta, ka mentordarbība nu jau ir kļuvusi par neatņemamu skolas ikdienas sastāvdaļu.   Skolotāju mentoru profesionālās pilnveides programmas dalībnieki atzīst, ka visnoderīgākais programmas saturā bija iespēja dalīties  pieredzē un sazināties ar kolēģiem, kā arī nepieciešamība praktiski veidot gan materiālus, gan sadarboties ar citiem skolotājiem. Dalībnieki ir ieguvuši jaunus kontaktus, metodes un idejas. Prakses saturu dalībnieki galvenokārt izvēlējās atkarībā no skolas vajadzībām, izskanējis arī rūgtums par  skolu realitāti, kurās ienāk maz jauno skolotāju. Arī programmas dalībnieku motivācija aizvien ir ļoti atšķirīga – skolotāji projektam piesakās gan tāpēc, ka dokuments nepieciešams, gan tāpēc, lai nākotnē mērķtiecīgāk veiktu mentora darbību, kas veikta jau līdz šim, taču kursos iemācās sistematizēt līdzšinējo darbu.   Latvijai mentoru kustības attīstībā lieti noderējusi mūsu kaimiņvalstu Igaunijas un Zviedrijas, kā arī Gruzijas pieredze. Eiropā mentordarbība attīstās, uzsverot atbalstu mācībām. Latvijas aktualitāte šajā ziņā ir atbalsts kolēģiem. Mentors skolā varētu būt tas vai vislabāk tie, kas veicina mācīšanos par dažādiem tematiem dažādās formās – gan individuāli, dodot padomus vai iesakot noderīgus kursus, literatūru, gan kopā skolas kolektīvā, gan daloties pieredzē semināros un konferencēs.  Projekta vīzijas – katrā skolā pieejams mentors – īstenošanai, pašlaik izveidota mentoru datubāze (www.menorudatubaze.lu.lv), kurā jau reģistrējušies 695 mentori no Rīgas, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales dažādās specialitātēs. Pēc projekta „Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide” noslēguma 2013. gada jūlijā tālākizglītības programmas mentoringā varēs apgūt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, taču par maksu.         VIEDOKĻI   Linards Kumskis, skolotājs Krimuldas  vidusskolā. Projekta laikā mentorēja  kolēģi. Kolēģis ir daļa no manis – manas skolas, novada un valsts, tāpēc sniegt atbalstu otram ir divvirzienu process – bagātinās abas puses viena no otras. Ikdienā sadarbība izpaudās iedrošināšanā un kopīgā atbilžu meklēšanā. Skolā gatavojāmies ieviest elektronisko žurnālu, un vairākiem skolotājiem bija nepieciešama palīdzība darbā ar datoru. Pirmais un galvenais izaicinājums man kā jaunam pedagogam bija lauzt stereotipus, ka par mentoru var būt tikai daudzus gadus skolā strādājošs pedagogs, ka pieredze ne vienmēr ir mērāma gados. Plašāk skatoties, projekta ietvaros, manuprāt, valstī vajadzētu veidoties vienotai platformai, kā skolās strādā ar studentiem, jaunajiem pedagogiem, esošajiem kolēģiem, kā tiek sniegts un nodrošināts atbalsts un profesionālā izaugsme. Es novērtēju, ka  tālākizglītošanās laikā kursos tika izmantotas inovatīvas mācību metodes – problēmsituāciju analīze, lomu spēles un citas, kas pēc kursiem tiek izmantotas arī manā skolotāja darbā. Uzskatu, ka mentora misija ir radīt kolektīvā priekšnosacījumus skolotāja nepārtrauktai izaugsmei un profesionālajai attīstībai. Mentoram nav jābūt kā paraugam, bet jārada vide savstarpējam atbalstam un sadarbībai, jauniem, radošiem izaicinājumiem un skaidrai vīzijai. Tāpēc uzskatu, ka mentoru kustībai Latvijā ir jāturpina attīstīties un augt, lai pieredze nezustu. Es Krimuldas vidusskolā noteikti redzu iespēju darboties kā mentoram.   Rolands Ozols, skolotājs Rīgas Juglas vidusskolā. Projekta laikā mentorēja „Iespējamās misijas” skolotāju. Sākotnēji, protams, jaunais skolotājs visnedrošāk jūtas dažādu praktisku jautājumu risināšanā, kas ir saistīti ar viņa ikdienu, – pie kā skolā vērsties, ar ko runāt par dažādiem aktuālajiem jautājumiem, kā rīkoties utt. Taču nav viena modeļa, kā sadarbība ar mentoru izpaužas ikdienā. Par to, kādu atbalstu mentorējamais vēlas saņemt, parasti vienojas abas puses. Ir jaunie skolotāji, kuri vēlas tikties katru dienu vai katru nedēļu, pārrunāt neskaidros jautājumus un saņemt emocionālu un profesionālu atbalstu, bet ir jaunie kolēģi, kuri pie mentora vēršas tikai reizēm, jo ir pieraduši būt ļoti patstāvīgi, ikdienas situācijas pilnībā risina paši un pie mentora vēršas tikai gadījumos, kad risinājumu atrast nespēj. Nepārprotami mentora sadarbībā ar jauno skolotāju ir iekļauts pienākums sniegt jaunajam skolotājam atbalstu situācijās, kad tas nepieciešams, piemēram, apmeklējot viņa mācību stundas un sniedzot savus ieteikumus, kā darbu varētu pilnveidot. Varu minēt vairākas situācijas, kurās sniedzu atbalstu jaunajiem kolēģiem. Pagājušajā mācību gadā skolā darbu sāka vairāki jaunie kolēģi, kuriem bija jāsniedz mentora atbalsts. Tikāmies ar jaunajiem kolēģiem pēc mācību darba, un sniedzu atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, kopīgi pārrunājām, un katrs piedāvājām savu skatījumu un risinājumus problēmsituācijām, ar kurām jaunie skolotāji bija saskārušies. Līdz ar to jaunajiem kolēģiem bija pieejami vairāki viedokļi katrā situācijā un iespēja izlemt, kā šajās situācijās rīkoties. Tā kā mentors apmeklē arī jaunā skolotāja mācību stundas, tad, pirms doties pie jaunā skolotāja, piedāvāju iespēju apmeklēt un vērot savas stundas. Pēc stundas pārrunājām jaunajam skolotājam neskaidros jautājumus, manu rīcību stundas laikā un to, kā katrs no mums rīkotos šajā vai līdzīgā situācijā nākamreiz, kādēļ, kādi būtu katra risinājuma ieguvumi un riski. Jaunajai skolotājai bija grūtības ar atsevišķu skolēnu uzvedību stundu laikā, un viņa lūdza atbalstu mentoram. Kopīgā darbā, apmeklējot mācību stundas, tās analizējot un pārrunājot dažādus iespējamos risinājumus, jaunā skolotāja spēja mainīt skolēnu uzvedību un kvalitatīvi turpināt savu darbu. Raugoties nākotnē par mentora statusu skolā, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka būt par mentoru ir skolotāja brīva izvēle un ka šim darbam ir iespēja veltīt pietiekami daudz laika neatkarīgi no tā, vai pienākums ir atsevišķa štata vieta vai daļa no esošā skolotāja darba pienākumu kopuma. Būtu arī loģiski, ka mentora pienākumi tiktu apmaksāti, lai darbam var veltīt pietiekami daudz laika. Darbs skolā noteikti kļūtu kvalitatīvāks, ja mentora darbu varētu piedāvāt ikvienam skolotājam, kam tas nepieciešams, un to varētu attiecīgi apmaksāt. Es noteikti labprāt turpinātu savu darbu kā mentors.     Jānis Zeimanis, skolotājs Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Projekta laikā sniedza atbalstu topošajiem skolotājiem, organizējot un izvērtējot mācību praksi. Ikdienā topošajam skolotājam visvairāk nepieciešams metodiskais atbalsts –  kā savas labās domas padarīt saprotamas skolēnu auditorijai. Jāpalīdz ar padomu arī darba plānošanas jautājumos, jo straujais dzīvesveids liek topošajam skolotājam tiekties pēc rezultāta nekavējoties. Arī šāda pieeja ir gana apsveicama, tikai ne vienmēr tas palīdz nodrošināt pēctecību izvēlētās programmas veiksmīgā apguvē. Kopā ar mentorējamo ik nedēļu plānojām un veidojām nodarbības, akcentējot ne vien akadēmisko zināšanu apguvi, bet arī nodrošinot sociālo prasmju sekmēšanu skolēnos, kā arī izvirzot uzdevumus topošā skolotājā kā profesionāļa tapšanā. Tas nozīmē ne tikai darbu ar studentu pirms un pēc konkrētās nodarbības, bet arī sadarbību no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Tādējādi par vienu no saviem veiksmes stāstiem uzskatu 2011. gada rudens audzināšanas praksi. Tās ietvaros ar vienu no studentēm nedaudz strādājām arī pie viņas kursa darba izstrādes, kas bija saistīts ar metodiku mācību priekšmetā, bet ne audzināšanas procesu. Tas, ka topošais skolotājs ir gatavs uzticēties un dalīties savos atklājumos ar mentoru, un tas, ka mentors ir gatavs atvēlēt savu laiku, lai palīdzētu studentam apjaust azartu, ko spēj sniegt darbs skolā, manuprāt, ir tās lietas, kas nodrošina jaunu un perspektīvu kolēģu ienākšanu mūsu izglītības sistēmā. Tāpēc viens no maniem mentordarbības moto ir: sniegt topošajam studentam visu nepieciešamo atbalstu, lai viņš kļūtu par manu kolēģi, ar kuru varu veiksmīgi sacensties. Atskatoties uz laiku projektā, novērtēju iespēju apzināties savas spējas un iespējas, kas nozīmē, ka precīzi spēju definēt, kas man personīgi nepieciešams, lai kļūtu par īstu sava amata meistaru. Ir izveidojusies arī veiksmīga sadarbība ar citu skolu un citu izglītības institūciju kolēģiem, kuri arī aktīvi darbojas mentorprogrammā, un visbeidzot, esmu kaut nedaudz spējis sistematizēt savas labās prakses piemērus. Un es noteikti nākotnē redzu iespējas skolā strādāt kā mentoram, nodrošinot sev arvien jaunus izaicinājumus (bailes ieslīgt rutīnā), kā arī, bagātinot citu pieredzi mūsu skolu sistēmā, bagātinātos pats (motivācija kļūt labākam profesionālim).   Avots: projekta ziņojums par kvalifikācijas semināru rezultātiem